Atkal par laimi

Droši vien nav tik bieži lietotu un tāpēc nodrillētu vārdu kā laime un mīlestība. Es pagaidām apstāšos pie laimes, jo mīlestība ir tēma atsevišķai sarunai.

Visi visapkārt novēl viens otram laimi, drudžaini to meklē, pastāvīgi par to runā, dzied un sacer dzeju. Kāpēc tā notiek? Ļoti vienkārši, tādēļ, ka tās nevienam nav. Ziniet, ir tāda paruna: “runā par to, kas sāp”. Un vēl, problēma ir tā, ka visiem cilvēkiem ir atšķirīgs PRIEKŠSTATS par laimi – tas ir tiem, kam ir kaut kāds PRIEKŠSTATS, citiem nav pat PRIEKŠSTATA, un no kurienes lai tas rastos, ja laimi neviens nav redzējis. Jūs paši par to ļoti viegli varat pārliecināties, uzdodot paziņām jautājumu: “kas ir laime?”.

Un tā sanāk, ka visi meklē laimi, bet neviens nezina, kas tas ir, bet kā var atrast kaut ko, nezinot, ko meklē. Tāpēc tās arī nav, bet ļoti gribas.
Man tad nav skaidrs, kādu laimi tad viens otram novēl, ja jau visiem ir dažāds PRIEKŠSTATS par to. Piemēram cilvēks, kam laime ir nauda, uzskata, ka cilvēki, kam tās nav ir nelaimīgi; citam laime ir bērni, un tie, kam nav bērnu ir nelaimīgi, trešie uzskata, ka laime ir apprecēties, un kam nav vīra vai sievas ir nelaimīgi un tā tālāk.

Tas, ko cilvēki uzskata par laimi, patiesībā ir tikai un vienīgi pozitīvas emocijas, bet saskaņā ar Rasa Jogu (zinātne par emocijām, kas pastāv Sanātana Dharmā), jebkura emocija ir vilnis. Kad tā virzās augšup, tā ir pozitīva, bet, kad tā ies lejup, kas ir neizbēgami, jo tāda ir viļņa daba, tad kļūs negatīva. Lūk, kādēļ prieks un bēdas vienmēr iet blakus, un kādēļ visi prieki vienmēr beidzas ar bēdām. Kā saka: “Tas, kurš šodien smejas, rīt raudās, un tas, kurš šodien raud, rīt smiesies”. No sevis piebildīšu, ka tā tas būs visu laiku. Tas, ko cilvēki sauc par laimi ir arī prieks par to, ka kaut kas pieder, un kad priekšmets pazudīs, un tas noteikti notiks, tad līdz ar to pazudīs arī laime.
Jūs, iespējams, gribēsiet man iebilst, un tieksiet, ka jūs zināt, kas tas ir, ka esat bijuši laimīgi, un tā tālāk. Bija un pagāja, tātad tā nebija laime, bet tas pats prieks.

Cilvēka dzīve ir viņa apziņas atspulgs, un ja tajā ir PATIESA LAIME, tad nelaimes tur vienkārši nav. Sanātana Dharmā ir tāds teiciens, ka patiesi svēts cilvēks uzskata, ka visi pārējie arī ir svēti. Tieši tāpat PATIESI LAIMĪGS cilvēks uzskata, ka visi pārējie ir laimīgi, un tad kāpēc viņiem vēl šo laimi vēlēt. Laimi citiem novēl tikai tie, kam tās nav, tāpēc par to runā, meklē un novēl citiem, sūtot atklātnītes ar laimes vēlējumiem. Bet cilvēks kādam var iedot, vai novēlēt, (kas nozīmē to pašu), tikai to, kas tam ir, jo ubags nevar iedot naudu, jo viņam tās nav, kā arī viņa bagātības vēlējums būs vienkārši tukša skaņa. Tieši tāda pati situācija ir arī ar laimi, to novēlēt var tikai PATIESI LAIMĪGS CILVĒKS, bet viņš to nedarīs, tā iemesla dēļ, par ko tikko runāju. Lūk, arī sanāk, ka tādi laimes vēlējumi ir tikai tukšs burbulis, bez jebkāda satura, kā angļu valodā jautājums – how are you? ir pārvērties par formālu sveicienu, un no šiem laimes vēlējumiem nevienam laimes nav kļuvis vairāk. Tā pat ir tāda kā vampīrisma forma – man laimes nav un nav bijis, novēlēšu to citam, varbūt arī man, ja tā viņam pēkšņi parādīsies, arī kaut kas “atkritīs”.
Senatnē cilvēki nemeklēja laimi, bet DIEVU, bet, kad Dievs no to apziņām pazuda, tad sāka meklēt laimi, kas patiesībā ir baudas. Bet baudas nespēj aizstāt Dievu, tāpēc laimes dvēselē kā nav, tā nav, jo visas baudas kā nākušas tā arī aiziet, atstājot aiz sevis tukšumu un neapmierinātību.

PATIESA LAIME IR APZIŅAS STĀVOKLIS, kas nav atkarīgs no ārējiem faktoriem, un to sauc par DIEVU. Tāpēc dzīvē jāmeklē nevis laime, bet DIEVS, jo DIEVS ir augstāk par laimi, un tad jūs atradīsiet PATIESO LAIMI, par kuru visi sapņo. Tad arī varēsiet to visiem novēlēt, ja gribēsiet.