Transkribētais Šivas lekcijas “Tantrisks veids, kā kļūt par pilnīgu un pašpietiekamu cilvēku (2. daļa)” fragments.
Cilvēki cieš no Āvidjas. Āvidja Sanskritā – tumsonība. Un šīs tumsonības būtība noslēdzas tajā, ka viņi, kā vienmēr, jauc cēloni ar sekām. Cilvēki nesaprot, kas ir sākums un, kas ir beigas. Un viņi nesaprot to, ka visi šie ārējie sasniegumi (tie iespējams ir vajadzīgi, neviens pret tiem neiebilst, uz priekšu), bet tie nepadarīs cilvēku laimīgu. Tie nepadarīs cilvēku laimīgu tāpēc, ka šim cilvēkam dzīvē visu laiku kaut kā pietrūks.
Visi cilvēka ārējie sasniegumi, visi labumi viņa dzīvē… sniedz prieka sajūtu, kuru noteikti nomainīs skumjas, kad viņš visu to zaudēs vai kad tas viss viņam apniks. Tie ir pārejoši apziņas stāvokļi, kas ir atkarīgi no ārējiem faktoriem, tieši tāpēc šie stāvokļi nekad nebūs stabili, tie sniegs labākajā gadījumā laicīga rakstura rezultātu. Bet cilvēkam… cilvēkam dzīvē ir vajadzīga laime. Permanenta laime. Un šīs permanentās laimes avots ir viņa apziņa – viņš pats. Un nekas nevar to aizstāt. Un, lai kas viņam dzīvē būtu, viņam vienmēr pietrūks šīs pilnības. Kamēr šīs pilnības nebūs, viņš nebūs laimīgs. Viņš nejutīs apmierinājumu no dzīves.
Pilnvērtīgs cilvēks – tas ir cilvēks, kuram viss dzīvē atrodas iekšpus viņa paša. Viņš pats ir savas laimes avots un šī laimes sajūta padara viņu pilnvērtīgu. Viņš ne no viena nav atkarīgs. Viņš ir laimīgs par pašu savas eksistences faktu, jo iekšpus sevis viņš ir atradis sevi. Viņš saprot, ka viss, uz ko viņš tiecas dzīvē jau atrodas viņa apziņā. Tas jau ir tur. Viņš patiesībā neko nerada, viņš vienkārši atklāj to sevī. Un kad viņš ir pats sev laimes avots dzīvē – īstas laimes, viņš pārstāj būt atkarīgs no apstākļiem. Viņš pārstāj būt atkarīgs no citiem cilvēkiem. Viņš kļūst par pašpietiekamu cilvēku. Viņš atklāj laimes avotu sevī pašā un viņš ir laimīgs par to. Un viņam ir laime apziņā.
Kā to panākt, kā cilvēkam iegūt laimi pašam sevī, kā kļūt par pilnvērtīgu cilvēku un atrast visus laimes un prieka avotus dzīvē iekšpus sevis, ja aizverot acis un palūkojoties sevī, viņam ir slikti un bail no tām domām, kuras viņš tur redz un no tām sajūtām, kuras viņš izjūt.
Dieva atklāšana sevī – tā arī ir pilnvērtības iegūšana. Jo tieši Dieva klātbūtne apziņā ir tas, kā visvairāk pietrūkst cilvēkiem un ko nekas viņiem nespēj aizstāt dzīvē. Nekas un, kas ir visbriesmīgākais – neviens. Neviens nevarēs to izdarīt. Neviens nevarēs aizpildīt šo Dieva neesamību cilvēka apziņā, jo Dievs – tas ir visa avots dzīvē. Un ja viņš jums ir iekšā, kas jums vēl vajadzīgs? Jā, jūs varat tiekties uz to, uz ko tiecas ļaudis. Jūs varat to saņemt, varat nesaņemt, bet jūs nekad no tā nebūsiet atkarīgi. Savukārt, atkarība vienmēr rada bailes, jo, kad kaut kas atrodas ārpus Jūsu robežām, jūs vienmēr baidīsieties pazaudēt to, ko jūs visaugstāk vērtējat, jo, ja jūs to pazaudēsiet,
jūs līdz ar to pazaudēsiet savu laimi. Lūk, kāpēc bailes un mīlestība vienmēr iet soli solī blakus. Bet, ja laimes avots atrodas paša cilvēka iekšienē, tad jūs ne no viena neesat atkarīgi un jūsu bailes pazūd, jo jūs nevarat pazaudēt Dievu sevī, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jūs arī esat Dievs. Dievu nav iespējams pazaudēt, jo viņš ir Bezgalība un Mūžība, bet tā nekur nepaliek un nekur nepazūd, jo tā ir bezgalība un mūžība. Kad cilvēka apziņā ir Dievs, viņam vispār
pazūd bailes, jo viņš vienmēr, vienmēr savā dzīvē būs kā pie sevis mājās. Vienmēr un visur, lai kur viņš nebūtu… viņa mājas vienmēr būs ar viņu. Viņš vienmēr būs pilnvērtīgs un pilnīgs cilvēks jebkuros dzīves apstākļos, jo visi avoti un visas sviras atrodas viņa iekšienē. Viņš var dot, bet viņš nekad nevarēs pazaudēt, jo Dievs – ir tas, ko nav iespējams pazaudēt.